Mūsdienu modernajā pasaulē dzīvojot, nav iedomājama ikdiena bez elektronikas. Sākot ar pavisam vienkāršām ierīcēm, beidzot ar kompjūteriem un digitālo mikro elektroniku. Neizbēgami, tas skāris arī auto industriju. Pagājušajā gadsimtā elektronika parasti vadīja tikai procesus dzinējā. Laikam ritot, to sāka pielietot citās sistēmās. Parādījās daudz jauna papildaprīkojuma. Lielākoties vērsts uz komfortu un drošību. Parādījās daudz vadu automobīlī. Tie savienoja vadības blokus savā starpā, savienoja blokus ar devējiem un izpildmehānismiem. Šī komunikācija notika ar analogu signālu palīdzību, katram signālam bija nepieciešams savs vads. Tas noveda pie liela vadu skaita un garuma. Negatīvie aspekti šim apstāklim bija vairāki. Šie kabeļi sāka aizņemt daudz vietas un palielināja auto svaru. Savā starpā mijiedarbojoties, radās traucējumi blakus līnijās, tāpēc nevarēja vadus novietot jebkādā ērtā veidā. Bija nepieciešams meklēt veidus, kā ar šīm problēmām cīnīties. Par labu risinājumu tam tika uzskatīts un attiecīgi ieviests dzīvē digitāls un vēlāk arī optisks datu komunikācijas veids. Tie samazināja traucējumus, vadu skaitu un garumu ar visām no tā izrietošajām sekām. Taču šāds komunikācijas veids iespējams tikai starp elektroniskiem blokiem. Analogie devēji un izpildmehānismi sādā sistēmā pa tiešo darboties nevar.